otrdiena, 2016. gada 11. oktobris


Viss, kas tev jāzina par maģisko banku terapiju!

Atkal nākusi modē banku terapija, kas Latvijā bija populāra padomju laikos. Bet ķīnieši ar to ārstējas jau gadsimtiem. Kāpēc nepamēģināt arī tev?
Tā dēvētās bankas izmanto ne tikai sportisti, lai mazinātu dažādas sāpes un varētu atgūties no lielās fiziskās slodzes, kādu rada pastāvīgie treniņi un sacensības. Arī slavenas aktrises, piemēram, Gvineta Peltrova un Dženifera Enistone, ne reizi vien uz filmas pirmizrādēm ieradušās vakarkleitā ar dziļu izgriezumu un – vāji slēptiem zilganiem vai brūnganiem apļiem uz muguras. Ar banku likšanu aizraujas arī citas slavenības, tostarp Džastins Bībers, Viktorija Bekhema. Banku terapija ir ļoti, ļoti sena ārstēšanas metode, kas tikusi izmantota jau pirmatnējās ciltīs. Tiesa, toreiz šai procedūrai netika izmantotas stikla bankas, bet dzīvnieku ragi,  bambusa posmi. Galvenā doma bija un joprojām ir – ja cilvēks ir slims, tam miesā ir kāds pūznis, infiltrāts, augonis, ir jāizvelk no miesas laukā nelabums, ļaunais gars. Izrakumos Ziemeļamerikā, Austrālijā un, protams, Ķīnā atrasti instrumenti, par kuriem tiek uzskatīts – tie izmantoti tieši šādam nolūkam. Banku terapija Ķīnā ir dzīvojusi gadsimtiem ilgi un tikusi uzturēta gan no ārstiem, gan cilvēki banku terapiju izmantojuši mājās. Kāda ir ķīniešu tradicionālās medicīnas doma par banku terapiju? Ķīnas medicīnā vieni no slimību izraisītājiem ir aukstums un mitrums. Ja cilvēka aizsardzības spējas ir vājas, tie iekļūst cilvēka ķermenī un nogulsnējas audos pie locītavām, bloķē meridiānus, asins un enerģijas plūsmu tajos, un sākas sāpes: muguras, plecu, ceļu locītavu – galvenokārt balsta kustību aparāta sāpes.
Banka ir terapijas veids, kas izsūc jeb izvada no ķermeņa aukstumu un mitrumu, kas atjauno enerģijas un asins plūsmu meridiānos. Tāpēc bankas liek gan uz akupunktūras punktiem, gan sāpošiem apvidiem. Tās izmanto arī masāžai.

Uzlabojas asinsrite un atjaunojas audi


Ko par banku terapiju saka rietumu medicīna? Banku terapija pēc būtības ir vakuumterapijas metode, jo zem bankas rodas gaisa retinājums. Šī retinājuma rezultātā audi it kā tiek iesūkti bankā, no asinsvadiem izdalās asins formelementi, un āda krāsojas asins krāsā vai pat zila. Kas tieši notiek audos zem bankas? No audiem izgājušo formelementu savākšanā tūlīt iesaistās šūnas – makrofāgi. Tās steidzas uz bankas vietu un apēd visus atkritumus, vielmaiņas gala, sabrukuma produktus, ko organisms izdalījis. Tātad ne tikai formelementus, ko radījusi bankas uzlikšana, bet arī šmuci, kas organismā krājusies gadiem.
Otrkārt, izteikti uzlabojas asinsrite, atveras visi guļošie kapilāri. Pētīts un noskaidrots, ka atvērušos kapilāru – asinsvadu, kas funkcionē –, skaits palielinās līdz pat četrdesmit reizēm. Uzlabojas limfas attece no audiem bankas likšanas vietā. Literatūrā teikts, ka limfas attece uzlabojas septiņas astoņas reizes.
Treškārt, bankas uzlikšanas rezultātā tiek irdināti salipušie audi. Proti, uzliekot banku, piemēram, uz muguras, kur saspringuši muskuļi, kas brīžiem pēc taustes atgādina gandrīz vai plūmes un piespiežot sāp, audi tiek irdināti, un pēc laika kunkuļi pazūd. ”Ja banku liek nevis vienu reizi, bet divdesmit līdz divdesmit piecas reizes, attiecīgajā vietā notiek audu pārveidošanās. Proti, saistaudi uzsūcas, atjaunojas bojātie muskuļaudi, ieaug jauni kapilāri, veidojas jauni, mazi asinsvadiņi – notiek audu reģenerācija. Ne ar vienu no citām terapijas metodēm šādu iedarbību panākt nav iespējams,” skaidro Inese Kokare. Viņa piebilst – ja ir pacietība un kāds, kas palīdz procedūru veikt, iespējams atvieglot hroniskas muguras sāpes. Īpaši efektīva iedarbība ir tajās vietās, kur izmaiņas muskuļos un sāpes rada stresa dēļ savilkti muskuļi, piemēram, plecu zonā. Tieši stress rada muskuļu savilkšanos, spazmas, arī asinsvadu spazmas. Stresa ietekmē pasliktinās audu apgāde ar visām tām nepieciešamajām vielām, un tāpēc muskuļu šķiedras pārveidojas par saistaudiem, kļūst it kā nedzīvas, nespēj vairs funkcionēt. Kad cilvēks mēģina kaut ko darīt, viņam sāp. Padomju laikā bankas pārsvarā lika tikai elpceļu slimību gadījumā, bet Ķīnas medicīnā to izmantojums ir daudz plašāks. ”Bankas liek, piemēram, aizcietējumu ārstēšanā. Šai gadījumā tās liek uz resnās zarnas darbību regulējošiem punktiem muguras jostas daļas, krustu rajonā. Tās izmanto arī iekšķīgo slimību, ne tikai hroniska bronhīta ārstēšanai vai stāvokļa uzlabošanai pēc plaušu karsoņa, kad bankas liek uz plaušu sakņu, bronhu apvidiem,” uzsver ārste.

Vai bankas piemērotas visiem?


Foto: Scanpix
Bankas nedrīkst likt cilvēkiem, kam ir asiņošanas risks. Tā kā bankas paātrina asinsriti, ja ir vai nesen bijusi asiņojoša kuņģa čūla, divpadsmitpirkstu zarnas čūla vai pastiprināta menstruāla asiņošana, no to uzlikšanas jāatturas. Bankas nedrīkst likt arī uz bojātas ādas – tā var ādu bojāt vēl vairāk. Taču, ja ir trofiska čūla, kas slikti dzīst, atkāpjoties pāris centimetru no brūces malas, drīkst likt maza izmēra bankas, jo ir pētījumi, kas pierāda – tas veicina brūces dzīšanu. Arī pavisam maziem bērniem bankas nevajadzētu likt, bet tādiem, ar kuriem jau iespējams komunicēt, – kāpēc ne?
Bankas nedrīkst likt cilvēkiem, kam ir psihiskas slimības un kam bail no banku likšanas. Tāpat arī tad, ja ir svaigas brūces, traumas.
”Šīs terapijas efektivitāte ir hroniskos gadījumos, kad ir ilgstošas muskuļu un saistaudu problēmas. Akūtos gadījumos tā nav piemērota,” uzsver ārste. Ķīnā banku terapija ir ārsta kompetence, taču nav iemesla, kāpēc bankas nevarētu likt arī mājās, vienīgi jāievēro daži nosacījumi. Banku nedrīkst likt vietās, kur ir limfmezgli, – virs atslēgas kaula bedres, padusēs, cirkšņos un arī sirds apvidū. Liekot banku, jāskatās, lai tās lielums būtu adekvāts zemādas audu biezumam.
”Ja cilvēks miesās ir ļoti plāns, nedrīkst izmantot liela izmēra banku, tās diametram jābūt mazākam. Bet, ja cilvēks ir liels, dūšīgs, ar izteiktu zemādas audu, tauku slāni, tieši pretēji – jāliek liela izmēra bankas. Ja viņam, piemēram, hroniski sāp jostas krustu daļa un gūža, kur ir daudz audu, var likt nevis parasto banku, bet pat puslitra burciņu, kas ir gana liela, lai spētu radīt zilumu. No parastajām, padomju laikā izmantotajām vai aptiekās nopērkamām bankām šai gadījumā nebūs jēgas,” uzsver Inese Kokare. Šā iemesla dēļ Ķīnā banku izmēri ir ļoti dažādi – ir pavisam nelielas bankas, ko liek uz deniņiem, piemēram, galvassāpju gadījumā, vai uz nelielām locītavām, piemēram, elkoņu. Un ir ļoti liela izmēra bankas, ko liek uz krustiem, gūžas locītavām.

Kāda veida bankas īsti likt – stikla, plastmasas, silikona?



Ķīnā vispopulārākās ir tieši stikla bankas, turklāt katram cilvēkam ir savs dažādu izmēru banku komplekts, ar kurām viņš dodas pie ārsta. Taču mājās var lietot arī plastmasas vakuuma bankas ar speciāliem sūknīšiem, ar kuru palīdzību iespējams atsūknēt gaisu un atstāt banku uz audiem tādā atsūkuma pakāpē, kādu cilvēks vēlas. «Stikla bankas iespējams dezinficēt, līdz ar to, izvēloties procedūru pie speciālista, labāka izvēle būtu tās. Plastmasas bankas sterilizēt grūtāk – vārstulītim sterilizējot īsti nav iespējams piekļūt.” Tāpēc vislabākais variants būtu iegādāties pašam savu banku komplektu vai, piemēram, vienu komplektu tuvākajiem ģimenes locekļiem,” saka ārste. Noderīgas ir arī silikona bankas, kuras iespējams uzlikt ādai, tikai tās saspiežot. Ārste uzsver, ka šīs bankas īpaši piemērotas masāžai, piemēram, celulīta zonās. ”Tā ir ļoti laba lieta, jo masāžas laikā tiek aktivizēta gan limfas, gan asinsrite, šīs zonas kļūst dzīvīgākas, līdz ar to attiecīgajās vietās lokāli iespējams paātrināt vielmaiņas procesus,” saka Inese Kokare.

Kā pareizi uzlikt bankas?



Vispirms jāpārliecinās, vai vieta, kur vēlies likt bankas, nav noaugusi matiņiem – šādā gadījumā tie jānoskuj, citādi banka vienkārši uz ādas neturēsies. Nākamais, kas jānovērtē, – zemādas tauku slānis. Ja speķīša ir padaudz, jāizvēlas lielākas bankas. Noteikti jāiztausta un jāuztausta visas tās vietas, kas sāp. Tās var pat atzīmēt ar nelieliem krustiņiem, lai zinātu, tieši kurā vietā banku likt. ”Ķīnieši saka – tur, kur sāp, ir akupunktūras punkts. Tikai to nedrīkst jaukt ar akūtām sāpēm – kad tikko sastiepta mugura vai gadījusies kāda cita ķibele. Šādos gadījumos bankas likt nedrīkst. Tikai hroniskos gadījumos,” uzsver ārste. Lai uzliktu stikla bankas, jāsagatavo visi vajadzīgie instrumenti: pašas bankas, kociņš, kas aptīts ar vati, un 90% spirta šķīdums (var nopirkt aptiekā ar ārsta recepti), kurā iemērc vates kociņu. Tad kociņu aizdedzina, divas trīs reizes izapļo pa bankas viduci – izdedzina skābekli, lai rastos vakuums –, un liek uz ādas. Pirmajā reizē banku nedrīkst turēt ilgāk par piecām minūtēm. Pēc banku uzlikšanas nevajadzētu plānot dižus darbus, vislabāk palikt mājās, jo var būt gan reibonis, gan vājums. Svarīgi ir daudz dzert, vislabāk siltu zāļu tēju.
Nākamreiz banku liek pēc divām trim dienām, kad zilums no iepriekšējās reizes jau sācis balēt. Šai gadījumā banku var paturēt ilgāk – desmit līdz divpadsmit minūtes. Taču jāskatās, kas notiek zem bankas – ja zilums ir izteikti koši zils, banku ne tikai var, bet vajag ņemt nost ātrāk. Zilums, tā krāsa ir indikators, ka procedūra jābeidz. Pirmajās reizēs var gadīties, ka zilums neparādās vispār, tikai tāds maigi rozīgs aplītis. Tas var nozīmēt, ka asinsvadi ir tik ļoti spazmatiski, ka nemaz nereaģē uz bankas spiedienu un sāk to darīt tikai pēc vairākām procedūrām. Ja zilums ir normālu asiņu krāsā, viss kārtībā. Sliktāk, ja zilums ir tumši zils, violets. Tas nozīmē, ka šai vietā ilgu laiku bijušas problēmas un jau radusies asins stāze jeb sastrēgums.
”Kad asinis no plaušām nāk svaigas, bagātas ar skābekli, tās ir gaišas, pilnvērtīgas, dod audiem labumu. Šādā gadījumā zem bankas ir aplītis normālā asins krāsā. Bet, ja audos ir asins stāze, skābekļa trūkums, tās ir melnas. Tās jau ir venozās asinis, kam sen bija jāatgriežas atpakaļ sirdī. Tas nozīmē, ka problēma ir jau nopietna. Tāpēc es uzskatu, ka bankas radītā ziluma krāsa ir arī veselības stāvokļa diagnostika, kas pasaka, cik ilgi audi jau cietuši,” saka ārste. Jo zilumi izteiktāki, jo ilgākam jābūt banku terapijas kursam, kamēr audu krāsa kļūst arvien gaišāka. Banku terapijas kursam parasti vajadzētu ilgt 20–25 reizes ar divu trīs dienu intervālu.

Vai banku terapijai noder arī jau pieminētās saspiežamās bankas?


Foto: Scanpix
Inese Kokare uzsver, ka vislabāk tās izmantot muguras masāžai – gar līniju abpus mugurkaulam, banku piespiežot un velkot uz augšu, uz leju trīs līdz piecas minūtes tā, lai āda kļūst sārta. Jāpiebilst gan, ka pirms šīs procedūras āda krietni jāieeļļo, lai banka slīd. Pa mugurkaula līniju ne masāžu, ne banku uzlikšanu parasti neveic. Vai silikona un plastmasas bankas var izmantot tradicionālajai, jau pieminētajai banku terapijai? ”Jā, var, taču tās piesūksies ne tik spēcīgi kā stikla bankas. Ja ir dziļa problēma, no šīm bankām būs mazāka jēga. Nereti gadās, ka problēma, sastrēgums ir dziļumā – pie paša mugurkaula – tur klāt var tikt tikai ar paliela izmēra stikla banku,” uzsver ārste. Bankas var likt arī profilaksei – pēc to uzlikšanas uzlabojas asinsrite, atjaunojas audi un uzlabojas pašsajūta. Principā bankas var likt jebkur – uz pleciem, spranda, muguras, krustiem, gūžām, augšstilbiem, ap ceļgalu, elkoņu locītavām.
 

sestdiena, 2016. gada 8. oktobris

Cik tas viss ir nopietni…

Nav svarīgi, ar kādu misiju mēs esam atnākuši šajā pasaulē. Kādam mēs esam bērni, kādam - draugi, kādam vecāki vai vienkārši paziņas. Un ļoti bieži, ja tuvs cilvēks nokļūst sarežģītā situācijā, mēs uzskatām par savu pienākumu viņam palīdzēt - ja ne darbos, tad vismaz ar padomu
Bieži gadās, ka palīdzam cilvēkam no visa spēka, vislabākajā veidā, taču rezultātā mums paliek vien tukšums, jo pazudusi ir enerģija, spēks, tas aiztecējis kaut kur - nesaprotamā virzienā, šad tad arī pateicība no cilvēka, kam esam palīdzējuši... mēs gaidam kādu nebūt labu rezultātu, taču tā nav, vai vienkārši to neredzam. Kāpēc tā notiek? Diemžēl mēs paši provocējam šos notikumus. Tieši ar to, ka cenšamies palīdzēt. Tomēr patiesībā tas strādā nevis izaugsmei, bet kaitē gan tam, kam palīdzam, gan - mums pašiem. 
Kad mēs izsniedzam šos "kredītus", cilvēks paliek mums parādā. Mēs, vēlot tikai labu, ar šo savu "palīdzību" atņemam cilvēkam spēku. Mēs viņu "uzsēdinām uz sevis". Ļoti bieži mēs uzņemamies viņa atbildību. Un dažkārt neapzināti mēs viņa uzvaras aizstājam ar savējām. 
Pirms jaungada brīvdienām es palūdzu studentiem pavērot, cik bieži mēs neapzināti "iekļaujamies" mūsu tuvinieku runas un darbību straumē. Kā mēs patiesībā, neaizdomājoties, padarām viņus nevērtīgākus, nespējīgākus. Viņi vēroja:

 Cik bieži mēs atļaujamies pārtraukt viens otru. Īpaši jau kompānijās, kurās sieviete pārtrauc vīrieti, publiski pielabo, dod padomus — visam sākums ir necieņa pret otru cilvēku.

Runa — tā ir enerģija — un «pārtraukt» runas plūdumu — nozīmē ne tikai "izsist no domas", bet bieži vien tas nozīmē izsist balstu, pamatu zem kājām.

 Kad sieviete (sieva) publiski pielabo, "uzlabo", vai izsmej savu vīrieti (vīru), viņa pazemina viņa statusu, nenovērtē un izrāda necieņu. Tā viņa traumē viņa "sociālo nozīmību". Ja analizējam dziļāk, viņa cīnās par varu — parasti gan neapzināti, bet vienalga, tā sagrauj gan savu, gan sava vīrieša spēku un savstarpējās attiecības.

Vīrietis, pārtraucot sievieti, pauž varu. Dažkārt tādā veidā viņš cenšas it kā sistematizēt viņas it kā nestrukturēto domu un emociju plūsmu no labās smadzeņu puslodes skaidrībā un secīgumā, par ko atbild kreisā.

 Cik bieži mēs mainām bērna kustības trajektoriju. Piemēram, skrien bērns, lai paveiktu savas, it kā nenozīmīgās, mazā bērna lietas. Viņam ir droši, tas notiek īstajā laikā, viņam ir savi - bērna uzdevumi. Bet pieaugušais atļaujas viņu saķert, iespraukties bērna kustības trajektorijā, pārnest no vienas vietas uz citu, negaidot, kad bērns pabeigs kaut ko, ko iesācis, un pārslēdz viņu uz to, kas pašam šobrīd šķiet svarīgāks.
Kad bērns ir aizņemts ar kādām savām spēlēm un ir emocionāli pārņemts ar tām, viņš, atsķirībā no pieaugušajiem, ir savā nodarbē par visiem 100%. Ar visu savu būtību. Var iedomāties, ka viņš nirst savas labās smadzeņu puslodes dziļumos. Tāpēc viņš nedzird savus vecākus, kuri viņu sauc no loģiskā "krasta" - no kreisās smadzeņu puslodes. Ir jāpaiet laikam, kamēr informācija sasniedz adresātu. Kad bērnu steigā "paceļ" no dzīlēm, šī "pārstartēšanās" saistīta ar milzīgu slodzi, histēriju, nogurumu un nevēlēšanos kontaktēties.

Psihologi, kuri strādā ar ķermeni, ļoti bieži stradā ar nepabeigtām, pārtrauktām kustībām. Kad mēs kāda iemesla dēļ pārtraucam ķermeņa kustību, bloks rodas vairākos līmeņos. No tā "izaug" dažādi simptomi.

Kad mēs bieži pārtraucam un mainām bērna kustības trajektoriju, mēs "zogam" viņa spēku, mēs liekam viņam saprast, ka esam dievi un viņa varā nav kaut ko mainīt.
Un bērns kļūst daudz sasaistītāks vai agresīvāks, stūrgalvīgāks un impulsīvāks. Un nav jābrīnās par to, ka ar gadiem viņam paliek arvien mazāk pašiniciatīvas. Un tas viss ir mūsu neapzinātā necieņa pret mazā bērna iekšējiem procesiem un dinamiku, kas atstāj sajūtu "es tāpat neko nevaru ietekmēt".

 Kad pieaugušu cilveku rausta no uzdevuma uz uzdevumu, kad iejaucas viņa darbībās vai pārdomās - notiek gluži tas pats. Ja mēs uzdodam jautājumu - vai mums pietiek cieņas pret mūsu tuvo cilvēku procesiem, vai ļaujam viņiem pabeigt iesākto, vai vienojamies par to, kā korektāk moderēt uzdevumus, kā minimums attiecībās rodas vairāk uzticēšanās un cieņas.

— Kad mēs iejaucamies ar savām vīzijām, vērtējumiem, halucinācijām un padomiem, nelūgtu palīdzēšanu, kad mēs cilvēka vietā darām to, ko viņš spējīgs izdarīt pats, kad vecāki, atnākot ciemos pie jau pieauguša bērna, sāk viņam palīdzēt - tā nav palīdzība. Tā ir invalidizēšana, tā ir cilvēka spēka atņemšana, viņa pieredzes atņemšana. Tas ir vēstījums cilvēkam jebkurā vecumā - tu esi vājš, tu esi mazs, un bez manis galā netiksi. Tā nav mīlestība - tā ir uzpirkšana un vēlme pierādīt, ka tu esi labāks, nozīmīgāks. Tie ir centieni palikt savam bērnam Dieva vietā.

«… Tas, kuram ir problēma, var to nest, pie tam - tikai viņš viens. Ja otrs to grib nest viņa vietā, tad pirmais paliek vājš... Ja es otram redzu kaut ko un noteikti vēlos viņam par to pateikt, bet noturos un nepasaku, tas maksā man manus spēkus. Spēks, kuru es tērēju lai noturētos un nepateiktu, kļūst par viņa spēku. Ja nu pēkšņi viņam prātā iešaujas tas, ko es vēlējos viņam pateikt. Tāpēc, ka šī doma atnāca pie viņa pati, viņš to spēj pieņemt.
Ja es neizturu un noteikti vēlos viņam to pateikt, es izjūtu atvieglojumu no tā, ka esmu to pateicis. Taču es atņēmu viņam spēku. Pat tad, ja tas, ko cilvēks vēlējās otram pateikt, ir pareizi, otrs nevar to pieņemt, jo tas nāk no ārpuses. Tā kā tāda noturēšanās patiesībā ir cieņas un mīlestības pamats».
Hellengers

— Kad mēs otram sakām ko līdzīgu frāzei "viss būs labi", kad otra vietā pieņemam lēmumus un dodam padomus - mēs to runājam kā no Dieva pozīcijām, un mēs atņemam sev tuviem cilvēkiem iespēju pašiem sajusties spēcīgiem, izjust savas vajadzības. Starp citu, psihologam vispār nav tiesību dot padomu - neiet uz darbu, šķirties, precēties. Ja viņš tādus dod, tad laiks pašam doties uz personīgo terapiju nimba tīrīšanai.
Ja mēs sākam iejaukties, mēs uzņemamies noteiktu lomu, kuru neviens mums nav pilnvarojis uzņemties un ar savām darbībām atņemam cilvēkam viņa trajektoriju. Protams, tas neattiecas uz gadījumiem, kad steidzami nepieciešama ātra reakcija un ātra palīdzība.
Kad tuvs cilvēks sāk stastīt, cik viņam grūti, kādas problēmas, kādi uzdevumi.
Labāk pateikt "Es redzu, ka tev uzdevumu ir ļoti daudz. Bet tie ir tādi (parādot ar rokām), bet tu esi tāāāāds. Un es ticu tavām spējām un varēšanai. Ja vajag, es būšu blakus, taču es zinu, ka tev tas ir pa spēkam."
Kad mēs pārstājam būt "labiņi" attiecībā pret sevi un citiem, pūlis mums apkārt samazinās, bet godīguma, labestības un mīlestības mūsu dzīvēs paliek arvien vairāk

Autors: Svetlana Roiza
Tulkoja: Ginta FS